Šī bija viena no tām reizēm, kad nācās izlaist bazāru Berga Bazārā, šķiet, ka tā bija pirmā reize visā manā tirgošanās vēsturē. Pie vainas tam bija transporta līdzekļa piespiedu stāvvieta pie remontmeistara. Tad nu šo vienu no retajām brīvajām sestdienām nolēmām veltīt īsam ceļojumam uz Tērbatu, jebšu kā tagad modē teikt – Tartu.
Ceļojumam laiks bija labvēlīgs un pirmais ko skatījos šajā Igaunijas zinātnes pilsētā ir rudens gadatirgus. Tērbatas rudens gadatirgus norisinājās Rātslaukumā un tuvējās ieliņās. Jāsaka kā ir, izskatās, ka igauņiem tā dzīve nav ne par kapeiku saldāka kā latviešiem, jo tirgus bija gana pilns ar dažādām kruzuļniecēm un dekupāžas meistarēm, kuras centās pārdod savus darinājumus. Gados jauno kruzuļnieču lielais skaits ir izskaidrojams tik ar to, ka daudzām darbmācības skolotājām vai nu beidzies ir bezdarbnieku pabalsts, vai arī slodzes samazinātas tik ļoti, ka naudiņa jāpelna stāvot tirdziņos.
Savukārt, prieks bija skatīties uz ziepju vārītājām. Sešās vietās tirgoja ziepes, un tikai vienas no tām bija „smukziepītes” tik caurspīdīgas ka uz sauli var skatīties. Pārējās ziepnieces ziepes vāra pa vecai modei, vai arī tuvu tam. Vienas kundzes vārījumi tik ļoti līdzinājās manējiem, ka nācās nopirkt par piemiņu. Viņa gan teica, ka recepte neesot špikota no sēļiem, bet iegūta no vecās mātes, taču man šķiet, ka pat stāsts par ziepēm bija tāds pats kā manējais. Bija arī modifikācijas - dažam labam gabalam pa vidu izvilkta virve. Komplektā, gan virve, gan arī ziepes, un arī lētāk nekā tās, kas vārītas no morīšu iegūtajiem palmu taukiem un olīvu eļļām. Tagad es saprotu aiz ko Latvijas smukziepīšu vārītāji brauc uz leišu tirgiem, bet necenšas doties uz Ziemeļiem, gan ungauņiem, gan arī sēļiem ir vismaz viena kopīga iezīme, - viņiem patīk kārtīgas un patiesas ziepes.
Gadatrgū bija daudz sīpolu un nebija ķīniešu sunīšu, redzēju arī rotu tirgones no Latvijas. Vispār tirgus kā jau tirgus, tik diezgan paliels un vairāk uz Ziemeļiem no maniem ierastajiem maršrutiem.
Šī bija viena no tām reizēm, kad nācās izlaist bazāru Berga Bazārā, šķiet, ka tā bija pirmā reize visā manā tirgošanās vēsturē. Pie vainas tam bija transporta līdzekļa piespiedu stāvvieta pie remontmeistara. Tad nu šo vienu no retajām brīvajām sestdienām nolēmām veltīt īsam ceļojumam uz Tērbatu, jebšu kā tagad modē teikt – Tartu.
Savukārt, prieks bija skatīties uz ziepju vārītājām. Sešās vietās tirgoja ziepes, un tikai vienas no tām bija „smukziepītes” tik caurspīdīgas ka uz sauli var skatīties. Pārējās ziepnieces ziepes vāra pa vecai modei, vai arī tuvu tam. Vienas kundzes vārījumi tik ļoti līdzinājās manējiem, ka nācās nopirkt par piemiņu. Viņa gan teica, ka recepte neesot špikota no sēļiem, bet iegūta no vecās mātes, taču man šķiet, ka pat stāsts par ziepēm bija tāds pats kā manējais. Bija arī modifikācijas - dažam labam gabalam pa vidu izvilkta virve. Komplektā, gan virve, gan arī ziepes, un arī lētāk nekā tās, kas vārītas no morīšu iegūtajiem palmu taukiem un olīvu eļļām. Tagad es saprotu aiz ko Latvijas smukziepīšu vārītāji brauc uz leišu tirgiem, bet necenšas doties uz Ziemeļiem, gan ungauņiem, gan arī sēļiem ir vismaz viena kopīga iezīme, - viņiem patīk kārtīgas un patiesas ziepes.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru