Andris Romanovskis - Ziemassvētkos dzimis rīdzinieks, skolojies mežinieks, 20 gadus darbojies mārketinga jomā un pirms pašas krīzes izrāvies no lielpilsētas, lai kļūtu par rokdarbnieku, mājrūpnieku, amatnieku jeb Sēlijas ziepnieku, tā vienā teikumā var pateikt gandrīz visu par Patiesu lietu darbnīcas dzinējspēku. Taču tik īsi nepateiksi, kas tad ir pati Patiesu lietu darbnīca. Stāstu par Patiesu lietu darbnīcu sākšu ar to, kam domāti mani darinājumi. Lai arī es darinu praktiskas lietas un nevis pārtikas preces, orientējos uz tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri nav zaudējuši vēlmi labi, garšīgi un ar baudu paēst, uz tiem, kuri zina, ka piens ir nevis no tetrapakām, bet gan no govs pupa, ka gaļa aug nevis lielveikalu plauktos, bet gan zemnieka ganībās un fermā. Patiesu lietu cienītājiem ir svarīga tā dvēseliskā virsvērtība, ko sniedz ar darba prieku un rokām darināta manta. Lai arī daudzi manu darinājumu pircēji dzīvo pilsētās, viņi nav atsvešinājušies no dabiskajiem procesiem un dabas, viņu mērķis nav negausīgi patērēt dabas dotos resursus un nav izsakāms ar trīs vārdiem – ātrāk, vairāk, lētāk. Maniem pircējiem ir svarīga apziņa, ka viņi pērk lietu, kas ir darināta ar mīlestību un taupot dabas sniegtās iespējas. Mani pircēji apzinās, ka viņi maksā konkrētās lietas izgatavotājam savā zemē un nevis mistiskiem hedžfondiem vai starptautiskajām korporācijām.
Gandrīz visa esošā tehnoloģiskā attīstība un tā saucamais progress virzās nevis uz kvalitātes uzlabošanu, bet uz patērētāja audzināšanu, preces pašizmaksas samazināšanu un aktīvu reklāmu. Reklāma vajadzīga, lai labāku un derīgu preci akli patērētāji bez domāšanas un ar prieku nomainītu pret aizvien jaunu. Visa lielražošana, gandrīz viss bizness ir orientēts uz aizvien jaunu vēlmju radīšanu, uz nepārtrauktu ražošanas jaudu noslogošanu un nevis uz pircēja vajadzību apmierināšanu, apkārtējas vides un dabas resursu taupīšanu. Bizness mūsdienās ražo naudu un nevis vērtību. Mūsdienu biznesa centrālais jautājums ir „Kā vairāk pārdot?” un nevis „Kā kvalitatīvāk izgatavot”. Arī vairums nelielo uzņēmumu vēlas kļūt nevis labāki, bet gan lielāki, tādejādi attālinoties no saviem pircējiem un tirgojot sniega lāpstas pavasarī, bet gumijas zābakus - uzkrītot sniegam.
Rezultātā arī daudzi domājoši cilvēki ir spiesti pakļauties urbānās domāšanas un patērēšanas kultūras spiedienam, jo principā ir atstāti bez reālas izvēles iespējas. Katrs Latvijas iedzīvotājs var gribēt jebkādu vistas stilbiņu, tik pie nosacījuma, ka vista audzēta ASV vai Brazīlijā. Katrs Latvijas iedzīvotājs var nopirkt no modificētās sojas vai palmu eļļas ražotas sveces, bet nevar nopirkt tradicionālas no taukiem darinātas Ziemassvētku svecītes. Katrs Latvijas iedzīvotājs var izvēlēties starp Ķīnā ražotajiem „Puma”, „Adidas” vai „Nike” ražotajiem apaviem, bet nevar nopirkt kārtīgas vietējā ražojuma sandales, ko varētu valkāt bez bažām vairākus gadus. Tādēļ man nepatīk, ka Patiesu lietu darbnīcu dēvē par manu biznesu. Tādēļ es piedāvāju saviem pircējiem pēc tradicionālām receptēm, maksimāli izmantojot vietējās izejvielas un iespējas darinātas vērtības.
Patiesu lietu darbnīca ir cēlusies no „Sēlijas ziepnīcas” un Sēlijas ziepēm, kas ir manas ģimenes projekts jeb programma. Izrādījās, ka doma bija pareiza, ka Latvijā cilvēkiem vajag labas un tradicionālas lietas. Jāatzīst, ka vecās, labās un bieži vien velti aizmirstās tehnoloģijas ir bijušas ļoti racionālas un pēctecīgas. Piemēri nav tālu jāmeklē, visiem labi zināmais „Dzintars” sākotnēji bija ziepju un sveču fabrika. To ņemu vērā un tāpat kā senos, labos laikos, vienotā ciklā racionāli iekļauju arī citu lietu darināšanu. Tā nu Sēlijas ziepnīca pāraug Patiesu lietu darbnīcā, kurā es no vietējām izejvielām darinu ne tikai tradicionālas ziepes, bet arī aromātiskas Jaunjelgavas sveces no taukiem, kārtīgas kurpju ziedes un citas patiesas lietas.